Gada tumšais laiks šobrīd rāda visu, ko spēj. Saule ir augstu aiz mākoņiem, dienas gaisma gluži pelēka, asarains lietus, un sniega parādīšanās arī gluži iepelēka un nedroša. Vēl bārenīte nav sākusi Sniega mātes dūnu segas un spilvenus purināt.

Bet ir laiks kaut kam nozīmīgam, kas mūspuses tradīcijā ir tik daudzveidīgs, tik dažāds, tik daudzšķautņains... Laiks maskām. Un, lai arī daudzi Latvijā labprāt maskojas, labprāt ar maskām satiekas gan no iekšpuses, gan no ārpuses, tomēr daudzi zinām par to vēl ļoti maz, ļoti virspusēji. Ir vērts, ir vēlams uzzināt vairāk. Latvijā ir ļaudis, kuŗi ne tikai laiku pa laikam paslēpjas, aizsedzas, iedzīvojas maskotajos, bet arī pēta, salīdzina, izzin šo īpašo tradīciju visos iespējamos veidos - gan akadēmiskā, gan praktiskā pieeja tiek lietota. Viņi ir AĪDA RANCĀNE un ANDRIS KAPUSTS, Rīgas folkloras kopas Grodi dalībnieki, ikgadējo (nākošgad februārī, jau četrpadsmitā) Starptautisko Masku festivālu rīkotāji.

Foto: Daina Kraukle