Gunta Saule, Līga Volfa, Katlakalna folkloras kopa RĀMUPE
Kad es saviem domubiedriem, kas saistīti ar norvēģu valodu, kultūru, literatūru sacīju, ka Elfi Sverdrupa (Elfi Sverdrup) brauks uz Latviju, uz Katlakalna 2.Starptautisko folkloras festivālu RUDENĀJI, viņi priecājās un vēstīja – tas gan ir jauki, viņa ir no tik brīnišķīgas dzimtas, no kultūras un literatūras pasaules nākoša būtne.
Un tā arī ir – Elfi ir māksliniece. Viņa pazīst arī auseklīšus un iedarina tos savos tērpa rotājumos, - tie sildīja viņas plecus arī šī festivāla laikā. Un viņa ir arī dziedātāja, daudzu tradicionālo norvēģu dziesmu un dziedāšanas veidu pazinēja. Cilvēks ar dziļu un īpašu attieksmi pret visu, ko dara. Izveidojusi tīmekļa vietni, kuŗā rodamas ziņas gan par viņu pašu, gan par viņas tēva, dzejnieka Haralda Sverdrupa, dzīves un daiļrades ceļiem. Elfi arī iedvesmojoši runā sava tēva dzeju.
Tas, ka Elfi atbrauca uz RUDENĀJIEM, joprojām ir maziņš, bet košs brīnums. Kārtējais apliecinājums tam, ka sapņi piepildās - reizēm viegli un skaisti.
Mēs Katlakalnā, Ķekavā, Baložos un Daugmalē bijām ļoti laimīgi klausīties Elfi, balss pavēlnieci, kā viņu gluži pelnīti nodēvēja Andris Kapusts. Mums bija arīdzan tā laime pateicoties kopas „Rāmupe” dalībnieces Līgas Volfas norvēģu valodas prasmēm, klausīties dzīvu un skanīgu norvēģu valodu. Pateicoties Līgai arī mana saruna ar Elfi notika norvēģiski, jo manas norvēģu valodas zināšanas ir tikai dažu vārdu saprašanas un mazliet lasīšanas līmenī.
Mēs Latvijā esam īpaši jūtīgi pret tiem, kas apzinās dzimtas nozīmību personības izaugsmē un pasaules redzējuma izveidē. Folklorā mums svarīga etnogrāfisko kopu sūtība.
Tālab jautāju Elfi, kā viņa iepazina tradicionālo dziesmu „garšu”, kā bija ar dziedāšanu ģimenē, kuŗā viņa auga?
Mana māte nāca no Norvēģijas dienvidiem, no Telemarkas, viņa zināja un labprāt dziedāja dažādas savas dzimtās puses bērnu dziesmas. Mans tēvs pats gan mēdza stāstīt, ka viņš jau nu nedziedot, tomēr arī viņš zināja diezgan daudz dziesmu un labprāt dziedāja. Pie tam māte tās dziesmas, ko viņa zināja dziedāt, bija mācījusies no saviem vecākiem un vecvecākiem.
Manā bērnībā dziesmu mācīšanās notika arī skolā. Diezgan daudz dziesmu mēs mācījāmies un dziedājām skolā. Arī stundu starpbrīžos mēs gan rotaļājāmies, gan arī dziedājām daudz.
Tavas un tavas dzimtas saites ar Latviju ir diezgan senas. Mākslinieks akmeņkalis Indulis Ranka veidojis tava tēva akmens skulptūru. Tu pati arī jau iepriekš esi bijusi Latvijā?
Droši vien, ka pirmo reizi Latvijā es biju kaut kad skolas gados, bet ciešākas attiecības ar Latviju sāka veidoties tad, kad Indulis Ranka ar savu sievu Māru viesojās pie mana tēva, ar ko viņiem bija izveidojušās draudzīgas saites. Un pēc tam savukārt Indulis Ranka ieaicināja mūs ciemos uz Latviju.
Cik populāri mūsdienās Norvēģijā ir dziedāt tautasdziesmas? Zināt tradīcijas?
Joprojām skolās māca dziedāt. Un runājot par tautasdziesmām un tradīcijām, arī jaunatnes vidū tās kļūst arvien populārākas. Bet ne tikai laukos, arī lielajās pilsētās, piemēram Oslo, kur ir sabraukuši dzīvot daudz ļaužu no laukiem.
Ir izveidotas arī vairākas skolas, kuŗās var apgūt tradicionālo dziedāšanu.
Savulaik arī Radio skanēja, īpaša Tautasdziesmu stunda, kur tika atskaņoti ļoti daudzi arhīvu materiāli, ieskaņoti tradicionālās dziedāšanas paraugi.
Kas bija tas impulss, kas tevi iedvesmoja tik dziļi pievērst uzmanību un izglītoties un pilnviedoties tradicionālās dziedāšanas jomā? Kā mēs varējām piedzīvojām šeit, Katlakalna Rudenāju festivālā tu labi pārzini un tev ir tuvi tik daudzi un dažādi dziedāšanas stili un tehnikas. Pat ļoti senas dziedāšanas tehnikas.
Tā bija viena no senās folkloras zinātājām, ko man bija tā laime satikt un klausīties viņas dziedāšanu.
Sākumā es ne visai labi dziedāju, man nebija nekāda dižā balss. Līdz pat kādam 30-33 gadu vecumam es arī biju diezgan kautrīga un bikla. Un arī vēlāk, kad es jau dziedāju, kāpjot uz skatuves, man nācās ļoti sevi pārvarēt un cīnīties ar uztraukumu.
Jo vairāk cilvēks dzied, jo drošāks un pārliecinošāks viņs jūtas. Un arī pats mainās. Kļūst arī fiziski izturīgāks. Cik lielā mērā tu esi piedzīvojusi to, ka dziedāšana dziedina cilvēka dvēseli, miesu, domāšanu. Veido personību?
Tā var teikt, ka dziedāšana atver, atbrīvo cilvēku, bet esmu sapratusi arī to, ka dziedāt nemaz nav tik vienkārši – tās laikā ir „jāstrādā”. Tas ir nopietns darbs ar sevi. Un tai pat laikā, lai brīvi dziedātu, vienlaikus tam darbam, ko ieliek dziedāšanā, ir arī jāatslābinās. Un tas nebūt nav vienkārši.
Runājot par tām dažādajām dziedāšanas tehnikām, man ir svarīgi un interesanti meklēt visus iespējamos balss izpausmes veidus. Izzināt un pārbaudīt visu, ko fiziski ar balsi var izdarīt. Un iet dziļumā izzinot kādu vienu vai otru skaņveides tehniku. Tas ir kā lobot sīpolu, - darbs ir kārtu pa kārtai, neko arī nevar sasteigt un tai pat laikā vajadzīga liela uzcītība un pacietība to darīt.
Tas ko tu dziedi nav tikai vienkārši dziesmas pašas par sevi? Atšķirtas no dzīves, - tās visas ir saistītas ar kādu noteiktu darbu vai noteiktu tradīciju vai rituālu?
Tā patiešām ir. Piemēram, tās darba dziesmas, kuŗas es dziedāju, - ar kuŗām sasauc mājās lopus, vai dziesmas, kuŗās var sadziedāties no fjorda viena krasta uz otru - tā patiešām ir dzīva dziedāšana.
Daba dažādās Norvēģijas vietās nav vienāda, - ir kalnienes un zemienes, piejūŗa un fjordi - un tas ir arī atstājis lielu iespaidu uz dziesmu daudzveidību. Un tieši tālab, ka Norvēģijas daba patiešām ir tik daudzveidīga, un arī tas, ka ļaudis ir dzīvojuši salīdzinoši nošķirti un tālu viens no otra. Un tā ir ilgu laiku bijis, ka sazināšanās un bieža satikšanās nav bijusi viegla – tas viss ir veidojis tradīciju, kādu mēs to sastopam tagad un, ka mēs tagad varam atrast visdažādākās izpausmes norvēģu tradicionālajā dziesmā.
Tas ir tā, ka piemēram tas, kuŗš dzīvo kalnienē savus lopus var sasaukt vienā veidā, bet citur, lai tie to saucēju dzirdētu, jādzied citādi? Tas ir tā?
Nē, ne gluži. Tas drīzāk ir atkarīgs no paša cilvēka, - dziesmu izveido cilvēks. Bet tikpat labi varbūt, ka kādam nākas savas gana dziesmas dziedāt vietā, kur kalns no kalna ir tālu un tur nemaz nav atbalss.
Mani saista, un es dziedu arī sāmu joikas. Sāmi nav norvēģi, - tā ir somugru tauta, viņiem ir savas tradīcijas. Joikas dziedātājs dzied nevis par kaut ko – zvēru, putnu, cilvēku vai kādu vēl citu būtni, bet dziedot „pārvēršas” par to, ko dzied.
Tava dziedāšana ir ļoti ritualizēta. Mēs par to pārliecinājāmies gan tagad, kad tu dziedot Vilka joiku, „pārvērties par izsalkuši vilku”, gan tad, kad izstāstīji katras dziesmas, ko dziedāji, stāstu, - gan par tās saturu un rakturoji vietu, no kuŗas tā nāk un par to, kad tā tiek dziedāta, gan to, ko varam dēvēt par tehnisko uzbūvi un tradīciju.
Bet tu esi dziedājusi arī dzīvē tikpat ritualizēti, ne tikai koncertos vai uzstāšanās reizēs. Pirms pāris gadiem ļoti iespaidīgi tava dziedāšana skanēja tad, kad senais vikingu kuģis Saga Oseberg tika ielaists ūdenī. Tie bija ļoti seni dziedājumi un būtībā jau tas, ko ļaudis tad varēja redzēt un dzirdēt no tevis, bija rituāls, kuŗā šo kuģi iesvēta, lai viņam būtu labs mūžs.
[Mazliet par seno vikingu kuģi Saga Oseberg – tā vraks tika atrasts pagājušā gadsimta sākumā un tas ir ļoti sens kuģis, aptuveni 8.gadsimtā būvēts. Taču, kā izsecinājuši senvēsturnieki, izmantots tikai vienu reizi – kā rituālkuģis, kā kuģis-kaps. Un tajā bijusi „apglabāta” visticamāk sena priesteriene un viņas kalpone vai skolniece, audzēkne, viņām līdzi dota iedzīve un mājdzīvnieki – suņi, zirgi… Mēs varam tik minēt, kas tā bijusi par priesterieni un kāda bijusi viņas kārta, ja tikai viņai būvēts šāds kuģis vienreizējai izmantošanai. Katrā ziņā šobrīd norvēģi ļoti lepojas ar šo kuģi, ar to, ka viņš ir atjaunots. Lūk, un šī vikingu kuģa Iesvētīšanā, ielaižot to ūdenī, dziedāja Elfi un šai sakarā mans jautājums un Elfi atbildes – G.S.]
Tas bija īpašs notikums un īpašs kuģis, un īpaši tika gatavots – tā kā senatnē. Tā detaļas tika kaltas un raksti griezti ar speciāli gatavotiem tam laikam atbilstošiem, 8.gadsimta darba rīkiem. Tātad gan pats kuģis, gan instrumenti tika izgatavoti pēc seno laiku kopijām un tai pat laikā – gan instrumenti ir dzīvi, jo lietojami, gan arī pats kuģis ir dzīvs, jo tas nestāv muzejā tikai apskatīšanai, bet peld un vadā cilvēkus.
Es ļoti nopietni gatavojos šim notikumam. Es atcerējos, ka bērnībā mans tēvs bija rādījis man kādā vēstures tēmām veltītā laikrakstā publicētu rakstu, kur bija stāstīts par to, ko kāds arābs bija sacījis par norvēģu dziedāšanu – ka norvēģu dziedāšana izklausoties kā „rūkšana no kakla”. Es neatcerējos precīzi, kas tas bija par rakstu, bet es daudz tiku meklējusi gan zviedru, dāņu, angļu un protams arī pašu norvēģu vēsturiskajos rakstos par to. Un daudz ko arī atradu. Es atcerējos arī kādu zviedru, kuŗš dzīvoja līdz kādam 1976.gadam un kuŗa dziedāšanu es biju dzirdējusi. Un tikai tagad es sapratu, ka būtībā viņš zinājis un praktizējis kādu ļoti senu dziedāšanas veidu.
Es gan diemžēl neesmu sastapusi nevienu, kas būtu tieši pārmantojis šādu dziedāšanas veidu un vēl vairāk – es pat domāju, ka daudzi vispār nezin, ka tāds Norvēģijā ir bijis zināms un, ka norvēģi tā ir dziedājuši.
Vai tu pati dziedāšanu esi mācījusies tikai Norvēģijā vai arī kur citur pasaulē?
Protams, ka norvēģu dziedāšanu vislabāk un plašāk var mācīties tieši Norvēģijā. Es esmu gan braukusi līdzi vienai inuītu grupai pa Beļģiju, kad mācījos inuītu rīkles dziedāšanas tehniku. Bet patiesībā jau tā ir ne tik daudz mācīšanās varbūt parastā izpratnē, bet, lai apgūtu visu to, ko es daru ar balsi, ir nepieciešams ļoti daudz treniņa.
Kur Norvēģijā šobrīd var mācīties tradicionālo dziedāšanu?
Telemarkā, Vosā un Mūzikas augstskolā Oslo.
Cik stundas dienā tev sanāk dziedāt?
Nu, - tas ir ļoti dažādi. Tikpat labi var būt tā, ka mācoties kaut ko jaunu var visu dienu stundām trenēties. Bet konkrēta laika sadalījuma gan man nav. Skaidrs ir tas, ka ir jādzied ļoti daudz. Jau kopš tiem laikiem, kad man bija liels satraukums par katru uzstāšanās reizi, man tas arī radīja ļoti milzīgu vēlmi, tādu degsmi iemācīties iespējami labi un pareizi visu izdarīt. Un tas joprojām nav beidzies.
Novēlu Elfi vēl atbraukt uz Latviju un mūs savaldzināt ar senajām dziesmām un tik apbrīnojamo cilvēka spēju pārvaldīt mūsu apbrīnojamāko dabisko instrumentu, balsi, es saku paldies gan par šo īso sarunu. Gaŗāka tā šai reizē patiesi nebija iespējama, jo notika mirkli pirms Elfi devās uz lidostu, pēc triju dienu nopietnas dziedāšanas Katlakalna Rudenāju festivālā, kas patiesi bija notikumiem, koncertiem un pasākumiem, un arī nopietnas dziedāšanas slodzes bagāts.
Un pašā šai brīnumainā stāsta noslēgumā ir vietā mans stāsts par to, kā es ieraudzīju Elfi. Un tas bija saistīts tieši ar seno vikingu kuģi Saga Oseberg, un ar latviešu kokmākslinieku, kuŗam pateicoties paša smalkajām prasmēm bija tā laime vispirms darināt instrumentus, kuŗus izmantoja kuģa rekonstrukcijā, vēlāk arī atsevišķu kuģa detaļu gatavošanā . Un ar portālu draugiem.lv, kur reiz, vienā no draugu albumiem ieraudzīju un izdzirdēju Elfi dziedāšanu. Es jau uzreiz sapratu, ka gribu, lai Elfi atbrauc uz Latviju, pie mums – uz Katlakalna festivālu. Pajautāju albuma autoram, kas VIŅA ir. Un saņēmu atbildi: viņu zina cilvēks, kuŗš vadīja kuģa Saga Oseberg rekonstrukciju. Tā vārds pa vārdam, vēstule vēstulei – un man jau bija Elfi e-pasta adrese, mēs abas ar Līgu Volfu, norvēģu valodas zinātāju un Katlakalna "Rāmupes" kopas dalībnieci uzrakstījām Elfi vēstuli, pastāstījām, kas esam un ko vēlamies un te nu Elfi bija klāt. Un mēs ceram, draudzība un sadarbība turpināsies.
Uzdrīkstēsimies sapņot! Un dziedāt!
Paldies par atbalstu intervijas tapšanā arī Eduardam Vitmanim.
Foto: Andris Štāls