Tulkoja Gunta Saule
Svarīgakais elements, kas apvieno somu tautas, bija senču kults, totēmdzīvnieka lāča kults. Senais mednieks tērpās svētā dzīvnieka ādā, lai līdzinātos viņam un tuvinātos viņa dvēselei, un tādējādi piesaistītu veiksmi medībās. Tieši šis pats princips ir sastopams somugru šamaņu tradicionālajās darbībās – iemiesodamies kādos tēlos viņi var tikt pieņemti citā pasaulē (viņpasaulē) un tajā ieiet.
 
19.-20.gadsimta mijā svētajās mistērijās apģērba izvēršanai uz kreiso pusi bija tieši tāds pat aizsargājošs raksturs, kā senču kultā. Tas ir sava veida apmāns, veids, kā cilvēks noslēpj savu cilvēcisko dabu, kļūdams pats par sevi kādā citā pasaulē, viņsaulē.

Šīs senās kultūras saknes, kuŗas ieteicas dziļi tālos gadsimtos, ir kopējas daudzu Ziemeļeiropas tautu maskošanās tradīcijās.
 
Maskošanās ir viena no visspilgtākajām tradicionālās kultūras sastāvdaļām, un viena no pamatizpausmēm tajā ir cilvēka ārējā tēla izmaiņas un īpaša spēle, uzvedība un darbības, kas ir rituālas darbības.
 
MASKAS
 
Augš- un Vidus Pievolgā maskošanās ir rituālo darbību sastāvdaļa.
 
Cilvēks, kuŗš rituālā uzģērbj masku, uz laiku pārvēršas būtnē, ko šī maska attēlo. Slāvu-somu Novgorodā līdz mūsdienām ir saglabājušās ap desmit 12.-14.gadsimta masku. Uz vienas no tām ir saglābājies pat rituālais krāsojums.
 
Šī maska attēlo vīrieša seju. Uz pieres ir ar sarkanu krāsu uzzīmēta saule, kuŗu apliec dzeltens mēness. Abās pusēs šiem debess spīdekļiem bija melnā krāsā attēloti zvēri.
 
Uz visām pusēm stiepjas saules stari sarkanā, dzeltenā un baltā krāsā. Maskas vaigi  ir iezīmēti ar sarkanas krāsas apaļiem laukumiem, savukārt acu caurumi apvilkti ar dzeltenas  krāsas apļiem.
 
Saules attēlojumi uz abiem vaigiem un pieres apzīmē tās trejādo stāvokli un ritējumu debess jumā – no rīta, pusdienā un vakarā.
 
Dzeltenie, mēnesi attēlojošie apļi uz pieres un ap acīm, attēlo dažādās mēness fāzes.
 
Ir pieņēmums, ka šī ir kāzu maska.
 
Vēl cita agro viduslaiku Novgorodas maska attēlo lāča seju.

Lāča godināšana somu tradīcijā ir ienākusi no pirmsugru laikposma. Mītos vēstīts, ka svētais lācis bija nolaists uz zemes no debesīm. Tāds, piemēram, ir Konsigs-Oika vai Obas ugru Vecītis ar asiem nagiem.
 
Vienā no mariešu  (meriešiem radniecīgākā tauta) viduslaiku apbedījumiem Narmonskas kapenēs, tika atrasts piekariņš, kuŗā uz lāča ķermeņa bija attēlota saules zīme – apliecinājums, ka lācis ir nācis no debesīm. Sāmu teikā Saule Peive brauca pa debesīm uz lāča.
 
Jaroslavas Povolžjē, vietā,  kur sākās meriešu zintnieku sacelšanās,arheologi atrada unikālu, ļoti greznu apbedījumu.
 
Lielās Jaroslavļas 9.-11.gadsimta kurgānu grupās līdz ar ieročiem, rotām, ziedotu ēdienu, traukiem, tika atrasti arī māla amuleti - gredzeni  ar lāča ķepu attēliem.
 
1970.gadā vienās no Jaloslavļas meriešu kurgānu kapenēm arheologi atrada īstas lāča ķepas atliekas. Uz vienas no lāča ķepas pirkstiem bija uzvilkts sudraba gredzens. Te bija vienā kapā apglabātas divas sievietes un līdzās vienai no viņām, jaunai meitenei, atradās šī unikālā lieta.
 
Arheologu pieņēmums ir, ka tā ir sena liecība par lāču kāzām – plaši zināms ir somu mīts, kas stāsta par lāča precībām ar cilvēku meiteni.
 
Laulībās starp cilvēku un svēto dzīvnieku dzimst stiprinieki, pirmsenči, pāni.

Interesanti, ka motīvs par meiteni- sievieti, kuŗa dzīvo ar lāci ir ļoti izplatīta Krievijas Ziemeļos un Pievolgā, tas ir pasakās un citos folkloras avotos bieži sastopams motīvs.
 
Verhņe Povolžjē (Augšējā Pievolgā) ir saglabājušies šī motīva fragmenti vai atliekas: lāču maskās un uz kreiso pusi apgrieztos kažokos tērpušies ļaudis kāzās gāza gar zemi meitenes, iezieda viņas ar sodrējiem, pie tam pašu līgavu dēvēja par „lāceni”.
 
Dzīves cikla rituālos ziemeļos un Volgas apkārtnē gandrīz visur paradums pārģērbties par lāci bija raksturīgs kāzu rituālos. Pārģērbtie apturēja kāzu braucienu un pieprasīja izpirkumu, otrajā kāzu dienā viņi modināja jaunos, sasmērēja visus kāzu godu dalībniekus ar sodrējiem.
 
Jāpiebilst, ka tā nav nejaušība, ka meriešu meitene pēc nāves bija salaulāta ar lāci: neprecētie, gados jauni mirušie, pēc nāves tika uzskatīti par īpaši bīstamiem, jo kļuva par „ļaunajiem gariem”. Lai neitralizētu viņu bīstamību – mirušā atgriešanos dzīvo pasaulē, meitenei atrada piemērotu „līgavaini” no meža zvēriem.
 
MASKAS TAUTAS SVĒTKOS
 
Teju visur ziemeļos un Pievolgā ļoti daudzveidīgas maskošanās tradīciju izpausmes bija izplatītas Ziemassvētku laikā. Savukārt Meteņu laika maskošanās bija vairāk raksturīga Centrālajā Pievolgā un vairāk saistījās ar Sviesta nedēļas pēdējo dienu, ar Meteņu pavadīšanu.
 
Svarīga vieta maskām bija arī bedībās un vāķēšanas tradīcijās, kuŗās tika izspēlēta mirušā aiziešana uz Viņsauli.
 
Šī laika maskotie ļaudis – mistēriju galvenie dalībnieki – zināmā mērā atklāj
 
NĀVI

Spēle „Nāvēs” arī ir viena no senākajām tautas tradīcijām. Viens no senākajiem mirušā ārējiem tēliem, veidiem, kā viņu „izrotā”, ir sejas maska.
 
Skaidrs ir tas, ka jo senāka kāda kultūras izpausme, tradīcija, jo mazāk par to ir ārēju pierādījumu. Liecībās par maskām var atrast vienīgi spēles aprakstus meriešu-mariešu ciematos: „... uzvelk nenogludinātu, šausminošu, koka, masku (viepli)”.
 
Mirušo izvadīšanas spēles tiek izspēlētas jaunā gada rituālos – skaidri redzama ir tā saistība ar senču kultu un nepieciešamība caur šiem rituāliem nodrošināt labklājību nākotnē.
 
Ziemassvētku laikā, atšķirībā no svētīšanas paradumiem citos kalendārajos svētkos, maskošanās notiek diennakts tumšajā laikā, vakaros.

Ziemassvētku laikā tradicionāli bija dažādi maskošanās vakari – bija t.s. „svētie vakari” un „nelabie vakari”. Pirmās Ziemassvētku svētīšanas dienas bija „tīrais”, „svētais” laiks, - tajos nāca „tīras”, „klusas” maskas. Tās bija skaistas, greznas.
 
Bet Ziemassvētku otrā daļa tika uzskatīta kā „šausminoša”, „nelaba”. Tas bija saistīts ar „ļaunajiem spēkiem” un tiem bija raksturīgi šausminoši un nejauki personāži. Pereslavļā-Zaļesskā un Rostovā „nelabie vakari” bija Ziemassvētku vakars, Jaungada vakars un Zvaigznes diena.
 
Visam Ziemassvētku laikam ir ļoti raksturīga daudzveidīga maskošanās.
 
Tas ir haosa laiks un dažādu  „pasauļu” caurvīšanās laiks, kad nepieciešams atjaunot pasaules kārtību. Ar to ir saistīti arī tautas priekšstati par šī laika maskotajiem tēliem kā tiem, kas nāk „no citas pasaules”. Pie tam viņiem piemīt maģiskas spējas nodrošināt dzīvības spēku un radīt jaunu pasauli.  
  
Velni, spoki un tamlīdzīgi tēli bija raksturīgi Ziemassvētku-jaungada maskošanās laikam. Ļoti izplatītas šai laikā bija šausminošas maskas. Tauta ticēja, ka uzvilkt masku nozīmē iegūt Velna seju.
 
Pierakstos vēstīts, ka maskoties par Velnu var šādi: „galvu ietina vilnas ērkulī, lai būtu izspūris un uz sejas uzlika masku. Lai attēlotu Velnu, svarīgi būt sapinkātam, sprogainam.” [5]
 
„Maskotie bija tērpušies senlaicīgi, dažādās skrandās, viņiem bija skrandām klāts katls vai pods, kas it kā atvietoja kokošņiku, tradicionālo galvas rotu – daļēji šis tēls atgādināja putnubiedēkli ” [6]
 
Velna maska ir radniecīga Nāves maskai un norāda uz saistību ar Viņsauli.
 
Tautas apziņā maska tiek uztverta kā bīstams priekšmets, kuŗā koncentrējušies „nelabie spēki”, tāpēc tās izmantoja nebūt ne visi pārģērbušies. Lielākoties īpaši gatavotās maskas lika vīrieši. Sievietes visbiežāk seju noslēpa ietinoties lakatos, apsienot dvieli vai aizliekot priekšā sietu. Pie tam maskas neglabāja mājās, jo uzskatīja, ka tās var nest nelaimi.

Jaunā etnofutūrisma tradīcija
  
Masku tradīcija ir dzīva joprojām. Tā ir dzīva mūsos, meriešu etnofutūristu darbībā. Mēs izzinām un apzināmies šīs tradīcijas nozīmību un esam uzņēmušies pienākumu  to turpināt.
 
Meriešu etnofutūristu galvenais uzdevums ir radīt mūsdienu etnisko kultūru, kuŗas pamati ir saistīti ar krievu cilvēku somugriskajām saknēm.
 
Meriešu mīts ir dzīvības turpinājums jaunajā vidē saglabājot garīgo saiti ar dzimto zemi un senčiem.  
 
Kā mūsdienu meriešu mītiskās pasaules radīšanas piemēru var minēt senču mantojumā balstītu mūsdienu tēlu veidošanu saistībā ar tēlotājmākslu, dizainu, Verhņe Povolžjas (Augšējās Pievolgas) sakrālā izplatījuma veidošanu rituālos un spēka vietu modināšanā.
 
Daudzas mūsu darbības, kas ir saistītas ar saules ciklu, kļūst par plašas sabiedrības rituāliem un izrādēm.
 
Izmantojot dažādas mākslinieciskas izpausmes, mistērijas un vēstījumus mēs – jaunie merieši, radām dzīvās tagadnes situācijas, kuŗās mūsu tālie senči var sazināties ar saviem tagadnes pēctečiem.
 
Tas ir kā svētavota ūdens, kas piepilda mūsdienu cilvēku, kuŗš tik reti paliek viens pats ar To, kas viņu var savienot ar Sevi Pašu.
 
 

 
Izmantotās literatūras saraksts:
 
1. Серяков М. Л. «Голубиная книга». Священное сказание русского народа. М., 2001. С. 213.
2. Петрухин В.Я. Мифы финно-угров. М.: Астрель, АСТ, Транзиткнига, 2003. C. 10. 
3. Завойко К. В Костромских лесах по Ветлуге-реке // Труды Костромского научного общества по изучению местного края. Вып. 8. Кострома, 1917. С. 24.
4. Чичеров В. И. Зимний период русского народного земледельческого календаря XVI–XIX веков. М., 1957. С. 202 - 203.
5.  Завойко К. В Костромских лесах по Ветлуге-реке // Труды Костромского научного общества по изучению местного края. Вып. 8. Кострома, 1917. С. 35.
6. Пр-ский Н. Баня, игрище, слушанье и шестое января. Этнографические очерки Кадниковского уезда//Современник. Спб., 1864, № Х. Окт.С. 510.

Lai uzzināt vairāk par meri, lasiet viņu e-vietni : http://merjamaa.ru/ un īpaši saistoša senatnes peniekiem ir filma https://vimeo.com/34376420