Rita Mičule, Jēkabpils folkloras kopas RIESTAVA vadītāja
Pārbrauc mājās un domā: "Nu atkal kaut kas tā kā pietrūkst, tā kā nevari noķet to jauko sajūtu, tā kā kaut kā žēl, tā kas vairs nav.... " Tā es vienmēr sajūtos pēc kārtējiem folkloristu saietiem, un nu jau pāris gadus mēģinu saprast, kāpēc mani nomoka tāda dīvaina sajūta, ko grūti vārdos noformulēt. Cilvēki skaisti dzied, skaisti spēlē, visiem ir grezni tērpi, saule spīd, lietus līst, debesis tās pašas....Bet nu viss kaut kā pilnīgi citādāk. Pēc sarunas ar dēlu, kurš teju folkloras atmodas laikā dzimis un audzis, kopš autiņiem visur līdzi bijis, sapratu, ka arī viņš vairs nesajūtas tāpat kā gadus atpakaļ.
Visi ātri atbrauc, ātri aizskrien, nodzied, nospēlē, atkal aizskrien uz citu vietu, atkal nodzied....varbūt paēd, tad ātri uz autobusu, ātri uz mājām.... Parasti nospēlē un nodzied paši sev, klausās tikai tie, kam nākošajiem jāspēlē, pieklājības pēc noklausās, lai savukārt tiem atkal nav jāspēlē pašiem sev, tad skrien tālāk, jo nav laika....Pa ceļam izdodas ar kādu sasveicināties garām ejot, jo arī tiem jāskrien tālāk....Bet kur tad ir to lasīto ļaužu rimtā, nesteidzīgā, labestīgā sajūta?
Un patiesībā svētku sajūta ir notrulināta līdz mielēm, jo katru nedēļas nogali visās pamalēs notiek 101 pasākums, svēki bez maz vai katru dienu, un tad kad ir atkal kārtējie svētki, tas ir tikai ķeksītis, ka tur biju, ja vēl trāpās pa diplomiņam, ar labi! Bet tas, ko darām taču ir dzīvesveids, pārliecība, nevis cīņa un salīdzināšana. Katrs ir unikāls ar savu redzējumu un individualitāti. Pat tad, ja kāds teiktu, ka nav tā kā reglamentā, bet tas ir patiesi un no sirds, ir jādara tā, kā tu jūti, domā un dzīvo. Katrs kolektīvs ir īpašs un rāda savu būtību. Un trakākais ir tas, ka dzīvajā tu it kā esi kopīgos svētkos, bet tev nav ne laika ne iespējas paskatīties un paklausīties citus, cik gudrs ar sevi tu aizbrauc, tik gudrs aizbrauc, jo redzi un dzirdi atkal tikai sevi....Un ja gribi dzirdēt un redzēt citus, tad ej internetā, skaties video un bildītes un priecājies, ka mums ir daudz jauku folkloras cilvēku! Bet kur palikusi senā kopā būšana? Biju, bet nebiju....
Vispozitīvākās sajūtas bija braucot prom no Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja. Busiņā pamanīju Helmi Stalti, un ieraudzīju tās gudrības pilnās,starojošās acis... Un beidzot sajutos tik labi! Ir mums īstenie folkloras cilvēki, kas joprojām sasilda ar savu skatienu un dod cerību un spēku iet tālāk un būt pašiem. Stiprie cilvēki iedvesmo.
Bet vai man gribas uz kopīgiem saietiem? Nu varbūt tikai tāpēc, lai satiktu garām ejot un ieskatītos acīs tiem cilvēkiem, kuri gadiem iepazīti, kurus priecājos satikt atkal un atkal, kaut vai tikai uz mirklīti.