Ziemeļ-Latgales bolsu koklēs viena stīga pārtrūkusi . . . Un tā tagad skanēs vien mūsu atmiņu dārzos – atceroties Ontunu Slišānu – Goda vīru – īstenu savas zemes un tautas patriotu. Dzeja, Dziesma, Darbs – tie Ontuna mūžā bijuši īsteno vērtību mēri. Jaunības dienās Upītes ciema skolā sāktā un Bulduru tehnikumā turpinātā izglītošanās devusi prasmi kopt bites un dārzus, ievadījusi arī literārajā darbībā. Puiša gados pamatīga māka iegūta arī zīmēšanā un glezniecībā, bet brieduma gados Ontuns neklātienē pabeidzis LLA Agronomijas fakultāti un zināšanas nolēmis likt lietā, lai celtu zemkopības un lauksaimniecības līmeni dzimtajā Upītes pusē.

Ontuns Slišāns ir darbojies arī kā skolotājs, Upītes pamatskolā mācot dabas mācību un zīmēšanu, bet Rekavas vidusskolā – Latgales kultūrvēsturi. Krietna mūža daļa veltīta arī latgaliešu valodas popularizācijai un tradicionālās kultūras materiālu vākšanai, pētīšanai un kopšanai. Ontuns Slišāns ir dibinājis Rekavas etnogrāfisko ansambli, bet Upītes ciema etnogrāfiskajai kopai gan licis pamatus, gan, kopā ar dzīves biedri – skolotāju Irēnu Slišāni, to vadījis līdz pat mūža noslēgumam, pagūdams piedalīties arī četru bērnu izauklēšanā un pēc tam arī mazbērnu lološanā un skološanā. Paša vadītajā zemnieku saimniecībā „Jākupāni” Ontuns ir izdevis gan savas, gan citu novadnieku sarakstītās grāmatas.

Antons ir arī Latvijas Rakstnieku Savienības biedrs (pavisam viņam izdotas 29 grāmatas, dzejas rindas un publicistiskie raksti iespiesti arī presē un citos materiālos kā latgaliešu, tā literārajā valodā), Latgaliešu Kultūras Biedrību Savienības un Latvijas Folkloras biedrības valdes loceklis.

Par nopelniem Latvijas labā viņš ir apbalvots ar Atzinības krustu un kļuvis par Kultūrkapitālfonda Mūža stipendiātu. Antons Slišāns ir saņēmis arī Lielo folkloras balvu, Gada Kultūras darbinieka titulu „Boņuks – 2009”un Dzejas dienu apbalvojumus par izcilu devumu reģionālajā literatūrā un labāko novada dzejas krājumu „Tītupats”.

Krietna Antona Slišāna veikuma daļa ieguldīta arīdzan Latvijas, Latgales un Baltijas folkloras kustībā, kurā ilgus gadus viņš bijis priekšpulkā, spējot gan starptautiskajam folkloras festivālam „Baltica” dot savas idejas, gan Upītes ciema dziedātājus un dancotājus vadīt tuvu un tālu pasaulē. Kā paliekoša vērtība no Antona Slišāna nesavtīgās darbības paliek arī viņa dibinātais, veidotais un vadītais Upītes Kultūrvēstures muzejs. Viņa veikums ir arī ikgadējie Kūkovas novada bērnu un jauniešu svētki, folkloras un dzejas dienas, mīlestības dzejas un dziesmu festivāls „Upītes Uobeļdorzs”. Antonam Slišānam varam pateikties par daudzo gadu ritumā sabiedrībai un pašiem sev gādāto prieku un gandarījumu, gan godam savas tautas svētkus svinot, gan Pieminot tos, kuri palika purvos un mežos, krītot cīņā pret ļaunvaras pārspēku, gan uzturot un saglabājot sirdīs cerību un cīņas sparu. Viņš rūpējies arī par tautas izdzīvošanas gara uzturēšanu, par prāta un dvēseles skaidrības un tēvutēvu mantojuma saglabāšanu arī tiem laikiem, kas vēl nāks… Un, kaut mums Abrenes zeme nu atņemta, taču Antons Slišāns ir pielicis savas pūles, lai tiktu saglabātas kā abreniešu dziesmas, tā cēlie novada tērpi un lepnā stāja.

Antona Slišāna sētā sēkla nezudīs – tā zels un zaļos daudzajos paša un citļaužu bērnos, tā paliks kā satvars un stiprinājums visiem tiem, ar kuriem Antons bija kopā mūža ritumā.

Zemes mātes klēpī Antons Slišāns tiek guldīts pašā Ziemas Saulgriežu Laikā, kad Gaisma sāk uzvarēt tumsu. Arī Antons Slišāns ir bijis Gaismas kareivis! Un tagad viņam ir lemts pārklāties ar puteni, kļūt par Tēvuzemi un mūžam palikt tās Mīlestības lokā.

Latvijas Folkloras biedrības vārdā
vēlu tuviniekiem izturēt un palikt stipriem
arī šķiršanās sāpju smagumu jūtot.
Jo mēs taču zinām, ka:

Šai zemē, šai saulē,
Viesiem vieni padzīvoju –
Viņa zeme, viņa saule,
Tā visami mūžiņam`.

Dainis Stalts ar savējiem