Gunta Saule


Ikgadu 22.septembris, mirklis pirms Rudens Saulstāvjiem, ir īpašs laiks mums baltiem. Mēs pieminam kādu senu notikumu, senu kauju, kuŗa visticamāk jau tolaik, 1206.gadā tika daudzināta un apspriesta un vēl arvien tā izraisa mūsos īpašas sajūtas.

Tā ir Saules kauja, kurā cīņā pret baltu apdzīvoto zemju iekarotājiem, krustnešiem apvienojās vairākas baltu ciltis un guva uzvaru. 

Jau pamazām kļūst par tradīciju 22.septembra vakarā pulcēties Rīgas Latviešu biedrības namā un atminēties, piesaukt, daudzināt senos Saules kauju notikumus, daudzināt lietuvju un latvju kopību. Arī šīgada Saules kaujas pieminēšanas sarīkojums RLB Baltajā zālē izcēlās ar Rīgas Folkloras kopu Dižkoncertu, ko rīkoja Latvijas Folkloras biedrība sadarbībā ar Rīgas Latviešu biedrību un ar Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Kultūra pārvaldes atbalstu. Šai reizē arī ar klusuma brīdi un ar Budēļu stāstiem tika pieminēts kāds vīrs, kurš nu jau aizsaulē, bet savulaik tik daudz darījis gan pasū latviešu kopības un zināšanu spēka apzināšanā, gan baltu kopības stirpināšanā - Oļģerts Auns.

Koncertā piedalījās ABRA, BUDĒĻI, DANDARI, GRODI un SKANDINIEKI. Skanēja latviešu un leišu dziesmas, melodijas un danči. Pasauli un savu atmiņu sakārto un spilgtina arī tā – ar dziesmām, muzicēšanu un dejošanu.

Mūsos dziļi slēgtā un slēpusies seno baltu cilšu atmiņa šais brīžos mostas. Tā jau ir dzīva, - vien paslēpjas no mūsu stūrainajām ikdienas domām un mūsdienu prāta mentālajām konstrukcijām. Bet, ja mēs spējam savus asinsbalsī runājošos zirgus atlaist vaļā, tie brīvi nes mūsu pašu tautas seno dzīves un kauju stāstu pieredzi un stāsta to mums pašiem.

Daudzkas no mūsu šīsdienas dzīves ir asiņu un zobenu kaujās izcīnīts. Un lai arī daudzu gaŗām un pāri Latvijai gājušo tautu un cilšu ietekmēts un mainīts, mūsu baltu gēns ir arviens dzīvs. Ir brīži, kā ik gadu 22.septembris, kas mums palīdz par to seno, cauri gadu tūkstošiem gājušo senbaltu cilšu un tautas pieredzējumu un veikumu ne tikai atcerēties, bet arī mūsu domas un darbības tai dienā to atkal izceļ gaismā, mūsu apziņas un atmiņas gaismā.

Un te nu mēs stāvam, un atkal dzirdam ne vien tagadnes, bet arī tālās un mūžīgās senatnes dūdu, bungu un kokļu, un ļaužu skanīgo dziesmu balsis.

Ne tikai ugunskuru gaismas aizlido kosmosā un savieno pasaules un laikus. Arī ļaužu dziedātās dziesmas un spelētās melodijas tāpat. Un satiekas tur – ar citzemju novados uguns kūrējiem – baltu ļaudīm – uguņos, dziesmās, bijušā atmiņās, tagadnes domās un nākotnes sapņos.