Aelita Ramane (atstāsts un foto), I Zemgales Stāstnieku festivāla līdzorganizētāja

Rundāles novada Pilsrundālē no 28. līdz 30.septembrim [2012] notika pirmais Zemgales stāstnieku festivāls „Gāž podus Rundālē!”, kuru organizēja UNESCO Latvijas Nacionālā komisija (LNK) un Pilsrundāles bibliotēka sadarbībā ar Rundāles novada domi. Festivālā piedalījās UNESCO LNK iniciatīvas „Stāstu laiks bibliotēkās” 19 bibliotēkas, Gruntvig projekta „Grand treasure” partneri no Portugāles, Galīsijas un Igaunijas, kā arī profesionāli stāstnieki no Kuldīgas, Džūkstes, Jelgavas un Bauskas.

Pirmā Zemgales stāstnieku festivāla uzdevums bija  iedibināt stāstīšanas tradīciju Zemgalē un veicināt stāstīšanas tradīcijas popularizēšanu, saglabāšanu un pārmantošanu kā nemateriālā kultūras mantojuma sastāvdaļu paaudžu saliedēšanā un vērtību apzināšanā.

Festivālu atklājām piektdienā Rundāles novada viesu mājā „Baltā māja”, kurā jau 2011.gadā notika UNESCO LNK „Stātu bibliotēku” Vasaras skola. Festivāla dalībniekiem un viesiem koncertu sniedza Rožmalu muzikants Raitis Sirmanis. Pēcpusdienā bibliotēkas iepazīstināja viesus no tālajām zemēm ar savu dzimto pusi un pastāstīja par darbu ar stāstiem bibliotēkās, izmantojot iepriekš sagatavotos plakātus. Vakarā Pilsrundāles bērniem un viņu vecākiem bija iespēja iepazīties ar viesi Braišu Fernandesu no Galīsijas, vienu no Gruntvig projekta partneriem, kurš no visām sanestajām tukšajām plastmasas pudelēm, līmlentas un avīžu papīra izveidoja vienradzi. Turpmāk Vienradzis atradīsies Pilsrundāles bibliotēkas telpās. Kamēr tapa vienradzis, bērnus un vecākus izklaidēja Dubultu bērnu bibliotēkas vadītāja Inguna Radziņa ar pašas gatavotajām lellēm.

Pirmā diena noslēdzās ar lāpu gājienu uz naktsmājām un stāstu vakaru „Podu māte klausījās...”.

Sestdiena sākās ar stāstu rītu „Podu māte podus skaita”, ko vadīja eksperte Māra Mellēna un Cepļa atvēršanu, jo visu iepriekšējo dienu to kurināja māksliniece Laura Ikerte ar saviem domubiedriem un skolotāju - keramiķi Evaldu Vasilevski. Ceplī apdedzinājām festivāla podu, kurā krāt izstāstītos stāstus. Stāstu rītu kuplināja Iecavas bērnu folkloras kopa „Tarkšķi”, mācot mums un viesiem latviešu rotaļas un dejas. Pēc jestrās atvēršanas sākās stāstu stāstīšana, kad katram vajadzēja izstāstīt kādu pasaku, atgadījumu vai dzīvesstāstu, lai jau pēcpusdienā dotos uz Svitenes pagastu, kur notika Lielā Miķeļdienas andele un uzstātos uz skatuves.

Uz skatuves uzstājās topošie un profesionālie stāstnieki no Zemgales: Inita Šalkovska, Aelita Ramane un Maira Liepiņa; no Latgales: Inese Bērziņa un Ruta Suseja, no Kurzemes: Ārija Klēvere, Liesma Lagzdiņa un Iveta Skapste, bet no Dubultiem – Inguna Radziņa ar savām lellēm. Arī Gruntvig partneriem devām vārdu un katrs izstāstīja sev tuvu stāstu. Tā svitenieši iepazina Portugāles simbolu gaili, stāstu par Laimas zemi un konfektēm no laimīgās bērnības. Mūs lieliski uzņēma un aicinās citu gadu!

Noskatījušies kā noandelē medu, puķes, sīpolus, sivēnu un zosi, kopā ar folkloras kopu „Dimzēns” no Jelgavas devāmies atpakaļ uz „Balto māju”, lai gatavotos pēcpusdienas stāstiem pie Cepļa, jo stāsti nebeidzās.

„Dimzēnam” spēlējot, klausījāmies pilsrundālietes Annas Pilinovičas stāstus par audzināšanu bērnībā, Džūkstes muzeja vadītāja Ausma Lūse, izmantojot rokas lelli izstāstīja pasaku, Misas bibliotēkas vadītāja dalījās ar stāstiem par raganu nakti bibliotēkā un, protams, ka stāstīt varēja visi, kas vien vēlējās. Otro dienu noslēdzām ar svinīgām vakariņām, klātesot Rundāles novada domes priekšsēdētājam Aivaru Okmanim, Rundāles novada kultūras nodaļas vadītājai Sandrai Kerēvicai un „Baltās mājas” saimniecei Solveigai Ikertei. Pēc vakariņām slēdzām pirmo Zemgales stāstnieku festivālu „Gāž podus Rundālē!” ar stāstiem iz dzīves un novēlējumiem turpināt!

Taču nekas vēl nebeidzās, jo Braišs Fernandess sarīkoja mums radošu darbnīcu - stāsta veidošanu, izmantojot iztēli un darbošanos grupās. Vispirms mums bija jāizvēlas galvenie varoņi, tad palīgi, jāizvirza problēma un jāmeklē risinājums. Rezultātā tapa pasaka par datoriķi, kurš apmaldās mežā, satiek slaucēju ar dīvainu frizūru un, izmantojot kraukli, vienradzi un govs balsu pazīšanu, risināja savas problēmas, bet tās bija 3 dažādas pasakas ar trijiem vienādiem  tēliem, bet atšķirīgiem problēmrisinājumiem.

Pienāca svētdienas rīts, kad vajadzēja saskaitīt izstāstītos stāstus, jo podā metām lielās pupas ikreiz, kad izstāstīja kādu stāstu. Neticēsiet, bet saskaitījām 135 pupas! Taču šis cipars ir nosacīts, jo izstāstīja daudz vairāk, nekā paspēja iemest pupu. Sekoja festivāla izvērtējums, kad katrs dalībnieks un viesis izteica savas domas par pieredzēto un dzirdēto. Bibliotekāres no Igaunijas lepojas ar Latvijas „Stāstu bibliotēkām”, jo pie viņiem tas nav attīstīts tādā līmenī. Skolotāja no Portugāles Čūsa Alvaresa teica, ka viņu kultūrā stāstus stāsta jau sen, bet valsts līmenī tas nav pacelts. Skolēniem skolas bibliotēkās ir paredzētas 20 minūtes lasīšanai, par ko viņi vairāk rūpējas, bet tajā laikā pieaicina arī kādu seniori, kas kaut ko pastāsta, lai būtu paaudžu dialogs.

Braišs Fernandess ceļo ar savu kaziņu Katjikulu, kura arī veidota no pudelēm, festivāla laikā klausījās latviešu valodu un daudz ko varēja pateikt latviski. Par mums viņam un Katjikulai ir vislabākais priekšstats un par festivālu viņš teica, ka šī forma ir vislabākā, jo saglabājās kopienai raksturīgā tuvība un nav samākslotības, bet ir patiesi dzīvesstāsti, kas satuvina vēl vairāk.

Sekoja apdāvināšanās, laba vēlējumi un vārdi par mīlestību caur stāstu, caur cilvēcīgo, kas nezūd pat 21.gadsimtā.