Teksts: Gunta Saule
Foto: Liene Zariņa, Aīda Rancāne

Ceriņu smaržas pilnā pasaulē. Pilnzieda laikā. Tikšanās Vasarassvētku notikumā. Visu dabas stihiju izpausmju dienā. Saules dāsnais siltums, vēju aukas, lietus. Debesi pārstaigā pērkons. Krīt krusas graudi kā apaļi balti zirņi, grabēdami pret zemi sizdamies. Pārsteidzoši balti sulīgi zaļajā zālē. Daudzšķautnainas sievišķības piepildīta diena. Arī mēs varam būt kā glāstoša saule, kā grandošs pērkons tālos padebešos vai kā skarbi krusas graudi - dažādos brīžos dažādas. Tālab laikam arī Māte Daba mums to rādīja, - atsaucās mūsu daudzveidībai ar savējo. 

Kālab tad nācām kopā? Jau trešo gadu Vidzemes pusē svētī šos tik mazzināmos, mazatminētos svētkus. Vasarassvētkus. Tā ir tālās senču balsīs un dziesmās, mazās nostāstu un atminēšanos drumslās glabāta un pamazām, gadu no gada modināta, iedvesma. Tradīcijas iedvesma. Un atmiņa. Kāda kopīga doma un vienota vēlme mūs sasauca šeit šai dienā - kopīgai Vasarassvētku svinēšanai, vasaras ziedoņa un uzplaukušas sievišķības daudzināšanai. Daba mācīja nemulst no negaisa mākoņiem un vēju aukām, bet kopīgi uzradīt svētkus.

Kāds cauri lietum un negaisam sargā uguni kalnā visas dienas garumā, bet sievas un meitas iedziļinās sievišķās gudrības noslēpumos, ieklausās viena otrā, pašas sevī un pasaulē. Zināšanās, kas jausti un neapjausti glabājas, dzīvo un elpo katrā mūsos - mūsu dzimtu sievišķās stīgas virmojums. Un likums, lēmums, apzināts un apjausts īstenojums un tālāk nesums.

Mūsu sievišķīgo zināšanu un pieredžu augļus, ziedus un plaukstošos pumpurus no tumsas gaismā centās izvilināt jaukā dzīves mākslas trenere Laila Zariņa - sievišķīgā seksualitāte, daudzās sievietes lomas dzīvē un to sasaistīšana, iedalīšana dzīves, darba un ģimenes vidēs. Dzimtu sasaistes un to sieviešu "līnijas" modināšana no paaudzes paaudzē. Visas līdz asarām aizkustinošais iekšējās mīlestības atvēršanas rituāls, kurš ļāva vienlaikus ieraudzīt sievieti - māti - bērnu - pasauli un pārpasauli - zemi un aizzemi, vistālākās tāles un dziļākās dzīles. Laimes formula.

Kopīgās pusdienas, Mālpils meistares Laumas Krastiņas sarūpēta gardumis gardā zaļaugu zupa. Un kur tad vēl karašiņas, kas, kā allaž Laumas karašiņas, kūst mutē pašas. Un atstāj sāta pilnu pēcsajūtu un labsajūtu vēl ilgi. Tad ķērāmies pie lellīšu-amuletu gatavošanas. Šoreiz tie bija veiksmes un dzīvesprieka amuleti - īpašā veidā darinātas lellītes, kuras veidojot itradicionāli neizmanto ne adatas, ne šķēres, bet visu tikai saplēst, sasiet, savīt, sapīt tāpat - lupatiņu uz lupatiņas, dzijtiņu pa dzijtiņai, mezgliņu pie mezgliņa. Labklājības lellītēs ieliek vislabākās vēlmes, kuru īstenošanos katra sagaida. Kamēr gatavās lellītes, sasēdinātas pirts lodziņā, vēroja krusas darbošanos, mēs jau ķērāmies pie nākamā darbiņa. Šoreiz tas bija salds darbiņš - Garatakas Ilzes ieteikuma un padomu vadītas, no riekstiem un žāvētiem augļiem, sēkliņām un citām gardām lietām gatavojām konfektes - tās domātas vēlākajam Vasarassvētku mielastam.

Bet tie jau nav vēl visi Vasarassvētku gatavošanās darbi. Vēl jāsapin vainagi. Puķes Laumas ziedošajās pļavās ir valguma padzērušas un možas. Un itin drīz jau sievas un meitas rotājās reibinošos ceriņu, maigos un viedos raspodiņu un citu ziedošo augu vainagos. Jaunās, neprecētās meitenes darināja rituālo dzeguzi - lellīti no zāles, ar sarkanu dzīparu saistītu.

Tad varam arī svētdienīgi saposties, pateikties Laumai par viesmīlību vēl izpriecājoties par viņas nesen pabeigto uzausto Mālpils jostu. Un doties uz Saulesvārtu kalnu, mālpiliešu koši iekoptu un lolotu svētvietu. Vispirms bērza zaros tika iekarinātas krellītes un citas rotas, kā arī lellītes-amuleti. Tad stiprinājumam nodziedāta viena no tām dziesmām, kas pierakstīta tieši kā Vasarassvētku dziesma "Bērziņš auga trim lapām". Tieši bērzs tiek uzskatīts par Vasarassvētku svēto koku. Šais svētkos viņš izpaužas īpaši kā sievišķais koks, lai arī citkārt tiek dēvēs par puišu koku. Bet bērzs ir arī Pasaules koka un pasauļu divdaļības simbols. Uz to norāda gan ar viņa mizas melnbaltais krāsojums, gan pielietojamība - no bērza darina šūpuļa līksti un dažās ģermāņu tradīcijās ir dzirdēts par bērza tāšu cepurēm, kuŗas nēsā magi un priesteri vieglākai sasaitei ar citsauli, ar sakrālo telpu.

Dziedot "Māte gāja slotu griezt..." devāmies lejā pie upes, kur skanot Dzeguzes balsij, ūdenī tika likta dzeguze. Un aizplīvojot upes viļņos, tai līdzi ūdeņu tālēs aiziet jauno meiteņu bezrūpīgā bērnība, kādas dzeguzē ieliktās vēlēšanās, kuras gaidīs īstenošanos, arī daža laba rūpe vai raize no sievu sirdīm.

Tad baudījām pašu, turpat kalnā uz svētku ugunskura gatavoto, olu kulteni, kam pievienojām apkārtnē augošos ziedus un zaļumus - krāsai, gardumam un priekam. Baudījām Vasarassvētku mielastu.

Tāda kā Vasarassvētku svinību kulminācija ir daudzviet Rietumeiropā pazīstamā deja ap Maija koku. Jau trešo reizi tā tika dejota arī Latvijā, - un atkalradīta un gūta prieka un laimības sajūta krāsainās lentes dejā satinot kādā īpašā krāsu un viju rakstā. Neprecētās meitas izspēlēja Iecavā pierakstītu Vasarassvētku rotaļu - vilkšanos ar dvieļiem, kas vienlaicīgi ir arī gaidāmās vasaras mīlestības zīlēšana.

Vasarassvētku tradīcija Latvijā nupat tiek pamazām atgūta, atritināta no piemirstības. Un katru gadu tos svētot, tiekam zinošākas, gudrākas, pieredzējušākas. Varam vēlēt un vēlēties vien to, lai arī šo, skaisto ziedošās vasaras un sievišķības, svētku vietu tiek arvien vairāk. Lai katra šeit kopā nākusī sieva un meita aiznes kādu mazu zināšanu dzirkstelīti savā ģimenes, dzimtas, kolēģu un draudzeņu pulkā. Un lai vairojas Vasarassvētku prieks ik sētā, ik dzimtā, ik novadā. 

Vasarassvētku attēlu straume