Andris Kapusts

Ziemassvētki ir pasaules divejādās dabas - vīrišķā un sievišķā, gaismas un tumsas savstarpējās cīņas, bet varbūt mijiedarbes kulminācija. Pie mums te - virs zemes šīs kulminācijas atveidojums ir svētku norisēs, rituālos.  

Ziemassvētkos Saule no Pasaules kalna ir novēlusies zemē. Iekritusi dziļā aizā. Ir visgarākās naktis un visīsākās dienas. Tumsa ir uzvarējusi. Tāpat kā vilks, kas izkauj slimus un nevarīgus, dzīvei nepiemērotos zvērus mežā, tumsa uzveic visu veco, nolietoto, nevarīgo un nederīgo. Pasaules harmoniskās mijiedarbes pulsācijā tas ir tumsas triumfa laiks. Taču tādējādi tiek attīrīta telpa un laiks jaunā piedzimšanai.

Ziemassvētkos ik gadus no jauna notiek Pasaules pārradīšana. To veic dvēsele. Dvēsele, kas pārtop par peli, iebēg alā un nonāk viņsaulē. Tur, pārvarot dažādas briesmas, tā rod gaismu. Viņas sabiedrotie ir veca māte, raiba govs, migla, rasa. Tie visi nāk no Zemes mātes jeb Lielās pirmmātes. Līdz beidzot tā iebēg madarās, bet tas jau ir tas Pasaules kosmiskais, arī dzīvības koks. Dvēsele meklē Sauli.

Mēs ejam līdzi tai!
 

Aj, peleite, zērņu zogtu
Atnes maņ pīzoguse.

Vīnu pupu, ūtru zērņu,
Trešū seikas labeibeņas.

Kai tī tevi nasagiva?
As ībāgu alenī.

  Kai tu tī nanūsoly?
Sazakiuru kaula guni.

  Kai tu tī nasadagi?
Sazadyuru odotuos.

Kai tev tī nasuopieja?
Samuozuoju vacu svīstu.

Kur tu jiemi vacu svīstu?
Vacas muotes teineitī.

Kur tei jieme vaca muote?
Raibas gūves ciceitī.

Kur tei jieme raiba gūvs?
Pa migleņi, pa raseņi.

Kur palyka mygla, rosa?
Upeitie satecieja.

Kur palyka tei upeite?
Modoruos saauguse.
                          (FS 1838)